Rīgā, Kronvalda bulvārī 2 atrodas Latvijas Nacionālais teātris celts (1899.-1902.) arhitekts Augusts Reinbergs, skulpturālo dekoru celtnes fasādēs veidojis Augusts Folcs, bet iekštelpās - būvtēlniecības firma "Otto Vasil".
Tagadējā Nacionālā teātra ēka tika celta kā otrais pilsētas teātris. Barokālās formās būvētās celtnes fasādē izmantoti arī 18. gs Rīgas pilsoņu ēkām raksturīgie birģeru klasicisma arhitektūras motīvi. 1902. gadā pilsētas dome nolēma uz trim gadiem ēku iznomāt Krievu teātrim, kam ēka tika iznomāta līdz 1917. gadam. 1917. gada rudenī ēkā jau notika izrādes latviešu valodā.
1918. gada 18. novembrī Tautas padomes atklātajā sēdē tika proklamēta Latvijas Republikas neatkarība.
Nacionālais teātris tika dibināts 1919. gada 30. novembrī. Teātra ēkas galveno frontonu rotāja liels Rīgas pilsētas ģerbonis, kas apliecināja nama piederību pilsētai. 20. gs 70. gados pēc O.Dombrovska projekta ēkas pagrabstāvā izbūvēja mazo skatītāju zāli. 2002. - 2004. gados teātra ēkā notika rekonstrukcijas darbi un tika piebūvēta jauna moderna piebūve.
www.citariga.lv
Teātra ēkas būve
1897. gadā Rīgas pilsētas valde nolēma, ka pilsētai nepieciešams otrs pilsētas teātris (pirmais bija t.s. Vācu teātris), sarīkojot atklātu skiču konkursu, kurā 1. vietas ieguvējs būs arī projekta realizētājs un būvdarbu vadītājs. Konkursā piedalījās seši projekti, kurus galvenokārt bija iesūtījuši Krievijas impērijas arhitekti. Uzvaru guva projekts ar devīzi “Dum spiro, spero” (“Kamēr elpoju, es ceru!” Ovīdijs), ko bija iesniedzis Augusts Reinbergs (Rīgas Arhitektu biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs un vēlāk - pilsētas Domes loceklis). Ieceri atbalstīja Vidzemes gubernators V. Suvorovcevs un pilsētas dome, kas ziedoja 10 000 rubļu dekorāciju un skatuves mēbeļu iegādei. Teātra celšanai ierādīja vietu Puškina bulvārī otrpus pilsētas aizsarggrāvim. Galveno būvdarbu konkursā uzvarēja tolaik pazīstamais uzņēmējs Krišjānis Ķergalvis. Mākslinieciskās dekorēšanas darbus vadīja Berlīnes arhitekts V. Henšels, konstruktīvo daļu uzraudzīja T. Tīfs. Namdara darbus vadīja Mazās ģildes amata vecākais K. Šteinerts, fasādes tēlniecisko un ornamentālo darbu izpildi pasūtīja A. Folca darbnīcai. Stiklinieka darbus veica amatmeistara A. Švolkovska darbnīca, galdniecības — M. Pagasta uzņēmums. Mākslinieciskos kalumus pasūtīja K.J. Bergmaņa darbnīcai (kas savulaik darināja durvju elementus Doma baznīcai).
1899. gada jūnijā sākās ēkas būvdarbi. Nepateicīgs bija gruntsgabala novietojums ar Nikolaja ielas kraso slīpumu uz leju, tikai 30 metru attālumā no Nikolaja tilta pāri pilsētas kanālam (kas bija 61 cm augstāka par trotuāru teātra priekšpusē). Grunts izpēte liecināja, ka ēkas galvenā daļa atrodas virs vecās nocietinājuma bedres, uz smiltīm. Pāri visam kā pildījums uzbērta zeme, zāģskaidas u.c. materiāli. Zem projektējamās skatuves daļas atradās bijušā Citadeles bastiona smaile. Rokot būvbedri, atrada bruģētu ceļu un pārpalikumus no telegrāfa vadiem, kas 1852. gadā savienoja biržu ar Bolderāju.
Lai neitralizētu plūstošās smiltis, ēkas pamatos tiek guldīti 1493 pāļi. Lai izvairītos no iespējamā gruntsūdeņu mitruma, ar tolaik populāro portlandcementu noklāja pagraba sienas. Sienas mūrēja no ķieģeļiem kaļķu javā, pagraba griesti bija velvēti. Jumta konstrukcija sastāvēja no sešām dzelzs stiegrām, pie kurām bija piekārti pēc angļu sistēmas veidoti koka griesti. Griestos bija trīs lieli atvērumi garuma asī un 12 mazāki — svaiga gaisa padevei. Tos nosedza ar U veida dzelzs turētājos iespiestām koka līstītēm. Apmetumu uzlika uz divkārša niedru slāņa, kam sekoja korķa pildījums, ko pārklāja ar 2,5 cm bieziem dēļiem. Jumtu nosedza ar cinkotu dzelzs skārdu, kuru nokrāsoja zaļā krāsā, kas ziemā efektīgi kontrastēja ar apkārtni, bet vasarā pieskaņojās apkārtnes koku lapotnei.
Būvniecības laikā arhitektu kritizēja par celtnes zemajiem apjomiem un neviendabīgām jumta formām, nespējot iztēloties, cik gleznieciski vides ainavā iederēsies ēkas barokālie apjomi, plastiskais mansarda jumta liekums un būvmasu kārtojums. Ēka bija elektrificēta: 4 kroņlukturi foajē, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismota skatuves daļa — 2879 baltas, 180 sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Teātra ēka bija uzcelta arī tehniski augstā līmenī, jo tolaik asprātīgi izveidotā vēdināšanas un gaisa kondicionēšanas sistēma darbojās vēl XX gs. otrajā pusē. Dzelzs priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā “R.H.Mantels” un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai XXI gs. sākumā. Visas ēkas un skatuves iekārtu kopējās izmaksas bija 344 964 rubļi un 21 kapeika. Skatuves iekārtas tika pasūtītas Minhenē.