Skulptūru parks “Akmens amžius” (Akmens laikmets) nav tāda vieta, kur tu atnāc “tikai uz minūtīti”. Te bieži sanāk palikt ilgāk, nekā plānots — jo akmens, izrādās, spēj noturēt uzmanību. Parks atrodas Sventājā (Palangas pašvaldībā), “Energetikas” veselības centra teritorijā, un pati ideja ir skaisti vienkārša: māksla nav jāslēpj aiz muzeja sienām, tā var dzīvot arī zem atklātām debesīm, piejūras gaisā.
Un tad nāk skaitlis, kas uzreiz iedod mērogu: šobrīd parkā ir ap 50 akmens skulptūrām. Nevis “dažas”, nevis “vairākas”, bet vesels akmens stāstu pulks. Aprakstos uzsvērts, ka tās demonstrē tēlnieku meistarību un it kā savieno senās tradīcijas ar mūsdienīgu skatījumu. Man tas šķiet pareizi formulēts: šeit nav sajūtas, ka akmens ir tikai “materiāls” — drīzāk tas ir raksturs, kas liek skulptūrām izskatīties stabilām, mierīgām, bet vienlaikus dzīvi klātesošām.
Īpaši interesanti, ka parks nav radies vienā dienā kā gatavs projekts, bet audzis pakāpeniski. Kopš 2005. gada te ik gadu notiek starptautisks akmens skulptūru simpozijs — tātad parks “elpo” un papildinās, nevis vienkārši stāv kā pabeigta ekspozīcija. Man patīk šī doma: tas ir kā dzīvs arhīvs, kur katrs gads atstāj savu akmens nospiedumu.
Un vēl — piejūras konteksts visu maina. Informācijā bieži pieminēts, ka te blakus ir Baltijas jūra, un “Energetikas” komplekss vispār aicina veselību un harmoniju meklēt dabā un mākslā. Tā nav tikai reklāmas frāze: patiesībā pie šādām skulptūrām gribas staigāt lēnāk. Vienu brīdi klausies vējā, nākamajā — pēkšņi pamani, kā akmens virsma no saules kļūst silta. Un tad saproti: šis parks strādā ar sajūtām tikpat daudz, cik ar formām.
Ja Palanga mēdz būt par rosību, tad Sventāja bieži ir par mierīgāku elpu. “Akmens amžius” tajā iederas perfekti: tā ir vieta, kur tu vari vienkārši klīst starp skulptūrām, nelasīt nevienu paskaidrojumu, neko “neatšifrēt” līdz galam — un vienalga aiziet prom ar sajūtu, ka kaut kas palika līdzi. Varbūt tieši tāpēc, ka akmens nemēģina izpatikt. Akmens vienkārši ir.